Ko nozīmē būt līdzjūtīgam pret sevi?
14. nov. 2020,
Nav komentāru
Mēs paši sevi šaustam ar visbargākajām pātagām, un tas atstāj dziļas brūces dzīves kvalitātē. Lai varētu notikt sevis dziedināšana, mums vispirms ir jāapzinās un jāsajūt, ka šajā brīdī piedzīvojam grūtības. Vienkārši jāatzīst, ka šobrīd man klājas grūti. Tas ir līdzīgi kā vērot luksafora gaismas – zaļš ir zaļš un sarkans ir sarkans. Taču mēs esam raduši patērēt neiedomājami daudz enerģijas, lai izvairītos saskarties ar šo sāpīgo mirkli.
Ikviens no mums laiku pa laikam sastopas ar grūtībām, sarežģījumiem, diskomfortu, ciešanām. Nav tādu cilvēku, kas būtu no tā pasargāts vai spētu izvairīties. Mums visiem piemīt spēja kļūdīties. Mēs ļoti labi zinām, ka neesam un pat nevaram būt perfekti, taču to aizmirstam sajust tieši tad, kad piedzīvojam neveiksmes. Tās sāpes, kuras es izjutu, sākoties krīzei, ir tādas pašas, kā tu izjuti, tāpat kā vēl neiedomājami daudz citu cilvēku izjuta to pašu. Kad spējam ieraudzīt savas grūtības, nenošķirtas no pārējiem cilvēkiem, mēs kļūstam atvērti mierinājumam.
Visbeidzot, līdzjūtība pret sevi nozīmē, ka mēs pārstājam sevi kritizēt un aktīvi izrādām gādīgumu, mierinām sevi tāpat kā sev tuvu cilvēku, kas nonācis grūtībās.
Mēs nepiedzimstam ar spēju būt labvēlīgi un iejūtīgi pret sevi, taču tā ir prasme, ko ikviens var attīstīt un vairot visas dzīves garumā.
Līdzjūtība pret sevi
12. nov. 2020,
Nav komentāru
Vai mums kādreiz ir ienācis prātā izrādīt laipnu un iejūtīgu attieksmi pret sevi brīžos, kurus izjūtam kā grūtus? Vai, sēžot sastrēgumā, kavējot un piedzīvojot dusmas, mēs sajūtam, ka šis ir tas brīdis, kad mēs paši esam pelnījuši to silto apskāvienu un mierinošos vārdus, ko tik viegli sakām tuviem cilvēkiem? Mūsu sabiedrībā tiek akcentēta laipna izturēšanās pret līdzcilvēkiem, taču, kad paši piedzīvojam ko līdzīgu, mēs pēkšņi aizmirstam izrādīt labvēlību. Līdzjūtība pret sevi ir brīnišķīgs pētījumos balstīts sirds laipnības ceļš, ko varam izvēlēties iet katru brīdi.
Kad piedzīvojam negatīvu emocionālu pieredzi, mums ir visai grūti atpazīt, ka tā ir aizkaitināmība, izmisums, sarūgtinājums, kauns vai kas cits. Taču teju neiedomāji ir šīs jūtas ieraudzīt kā brīdi, kurā piedzīvojam īstas ciešanas, diskomfortu, grūtumu. Vai mēs patiesi sev atzīstam, ka, izjūtot nomāktību, šī pieredze ir sāpīga, un tāpēc vien ir pelnījusi lolojošu, gādības pilnu attieksmi? Kad mums pēkšņi kaut kas nesanāk kā cerēts, vai pirmā doma būtu sevi mierināt? Visticamāk mūsu prāts būs pilnībā aizrāvies ar pašu neizdošanās faktu, nevis pievērsīs vērību ciešanām, ko šī neizdošanās ir radījusi. Tad, kad sākam apzināties, ka mēs ciešam, mums paveras iespēja izturēties ar iejūtību pret sevi.