Kad piedzīvojam negatīvu emocionālu pieredzi, mums ir visai grūti atpazīt, ka tā ir aizkaitināmība, izmisums, sarūgtinājums, kauns vai kas cits. Taču teju neiedomāji ir šīs jūtas ieraudzīt kā brīdi, kurā piedzīvojam īstas ciešanas, diskomfortu, grūtumu. Vai mēs patiesi sev atzīstam, ka, izjūtot nomāktību, šī pieredze ir sāpīga, un tāpēc vien ir pelnījusi lolojošu, gādības pilnu attieksmi? Kad mums pēkšņi kaut kas nesanāk kā cerēts, vai pirmā doma būtu sevi mierināt? Visticamāk mūsu prāts būs pilnībā aizrāvies ar pašu neizdošanās faktu, nevis pievērsīs vērību ciešanām, ko šī neizdošanās ir radījusi. Tad, kad sākam apzināties, ka mēs ciešam, mums paveras iespēja izturēties ar iejūtību pret sevi.