Mēs paši sevi šaustam ar visbargākajām pātagām, un tas atstāj dziļas brūces dzīves kvalitātē. Lai varētu notikt sevis dziedināšana, mums vispirms ir jāapzinās un jāsajūt, ka šajā brīdī piedzīvojam grūtības. Vienkārši jāatzīst, ka šobrīd man klājas grūti. Tas ir līdzīgi kā vērot luksafora gaismas – zaļš ir zaļš un sarkans ir sarkans. Taču mēs esam raduši patērēt neiedomājami daudz enerģijas, lai izvairītos saskarties ar šo sāpīgo mirkli.

Ikviens no mums laiku pa laikam sastopas ar grūtībām, sarežģījumiem, diskomfortu, ciešanām. Nav tādu cilvēku, kas būtu no tā pasargāts vai spētu izvairīties. Mums visiem piemīt spēja kļūdīties. Mēs ļoti labi zinām, ka neesam un pat nevaram būt perfekti, taču to aizmirstam sajust tieši tad, kad piedzīvojam neveiksmes. Tās sāpes, kuras es izjutu, sākoties krīzei, ir tādas pašas, kā tu izjuti, tāpat kā vēl neiedomājami daudz citu cilvēku izjuta to pašu. Kad spējam ieraudzīt savas grūtības, nenošķirtas no pārējiem cilvēkiem, mēs kļūstam atvērti mierinājumam.

Visbeidzot, līdzjūtība pret sevi nozīmē, ka mēs pārstājam sevi kritizēt un aktīvi izrādām gādīgumu, mierinām sevi tāpat kā sev tuvu cilvēku, kas nonācis grūtībās.

Mēs nepiedzimstam ar spēju būt labvēlīgi un iejūtīgi pret sevi, taču tā ir prasme, ko ikviens var attīstīt un vairot visas dzīves garumā.